Cepiens: žurnālisti pret PRistiem

Tieši tāds bija Clubhouse diskusijas nosaukums, kas rosināja daudz pārdomu. Diskusijā piedalījās abas puses. “Cepiens” īsti nesanāca. Drīzāk – katra puse skaidroja savus apsvērumus un stāstīja piemērus. Ko tad es no šī visa izlobīju un kādas ir manas pārdomas:

🎤 kad studēju žurnālistiku pirms 20 gadiem, augstskolā bija skaidri nodalīts, kas ir PR un kas ir žurnālistika. Ja esi vienā pusē, tad nevari būt otrā, jo žurnālistam ir jābūt objektīvam, bet PR speciālists vienmēr gribēs reklamēt savu produktu vai uzņēmumu. Taču, ko darīt tagad, ja esi blogeris vai Tev ir savs Telegram kanāls? Tad sanāk, ka esi autors, kas pats pieņem lēmumu par to, ko un kā tur publicēt. Vai tā būs objektīva informācija? Jā un nē. Klasiskās žurnālistikas izpratnē, iespējams, tur nebūs vairāk viedokļu, kas liecinātu par objektivitāti. Taču vai tas nozīmē, ka šis raksts būs sliktāks par žurnālista sagatavoto? Visticamāk, nē. Manuprāt, viss ir atkarīgs no paša ētiskajām robežām. Jā, joprojām nav iespējams būt PR speciālistam un žurnālistam vienlaicīgi, taču ir iespējams būt PR speciālistam un autoram. Īpaši tāpēc, ka PR speciālisti bieži vien ir spiesti vairākus gadus iedziļināties nozares specifikā, to pētīt un labi pārzināt. Žurnālisti savukārt bieži ir atbildīgi par vairākām jomām, un informācija, kas jāapstrādā, ir ļoti daudz un pat par daudz.

🎤 šobrīd pilnīgi visi satura radītāji cīnās par vienu un to pašu auditoriju. Iepriekš minētajā diskusijā izskanēja, ka mediji šobrīd ir pārvērtušies par klikšķu ģenerēšanas rūpnīcu. Jā, daži tiešām ir. Un tādi piemēri ir arī Latvijā. Taču kopumā mēs atkal nonākam pie ētikas un arī katra – gan medija, gan individuālajām – vērtībām, kas beigās tomēr ir izšķirošais faktors.

🎤 sabiedrības locekļiem katastrofāli pietrūkst kritiskās domāšanas prasmju. To mēs redzam ik uz soļa. Īpaši jau tagad, kad jāizvēlas, kam ticēt. Un tas nav atkarīgs no profesijas. Gan žurnālistiem, gan PR speciālistiem, gan autoriem tās reizēm pietrūkst.

🎤 žurnālisti baidās no reklāmas, tāpēc ne vienmēr ir pozitīvi noskaņoti pret PR cilvēkiem. Tur ir vaina arī PR profesionāļos, jo ne visi tiešām arī ir profesionāli. Taču labs PR ir labs palīgs jebkuram autoram – neviens nevar zināt visu un izsekot visām aktualitātēm. Turklāt reizēm no PR puses ir runa ne tikai par produktu, bet nozares problemātiku, kas var būt interesanta lasītājam, bet ne acīmredzama žurnālistam.

Kāds būtu šī visa rezumējums? Jebkura cilvēka rīcība neatkarīgi no profesijas ir viņa personīga atbildība, kas balstīta gan amata profesionālajos standartos, gan paša vērtībās. PR, žurnālistu un autoru sadarbība vienmēr būs balstīta savstarpējā uzticībā un profesionālo standartu ievērošanā – ja vienreiz pievilsi, otrās reizes nebūs. Līdz ar to nav jēgas neko pretnostatīt – visiem kopā mums šajā sabiedrībā ir jādzīvo. Mana pārliecība ir – ja godīgi un pēc augstākajiem standartiem darīsi savu darbu, tad ir iespējamas interesantas sadarbības, domu apmaiņa un forši projekti, no kuriem ieguvēji ir visi – gan informācijas radītāji, gan līdzradītāji, gan tās patērētāji.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.